Anna Veronika:

„Mana nokļūšana „Aicinājumā” bija pavisam nejauša. Savu dzeju aizsūtīju Aivaram Eipuram. Viņš ieminējās, vai šāds seminārs – nometne mani varētu interesēt. Jā, kāpēc ne? Tā es šeit nonācu, bet katrā ziņā tas nebija apzināti (no manas puses). Bet „Aicinājumā” bija patiešām ļoti, ļoti interesanti. Bija daudzi pieredzējuši literāti un recenzenti, kas runāja par mūsu darbiem. Tas patiešām bija vērtīgi un noderīgi.

Pilnīgi noteikti uzskatu, ka veidojas jauno literātu paaudze, Protams, ne jau visi manas paaudzes literāti ir sabraukuši „Aicinājumā” un ir saistīti ar Rakstnieku savienību, bet šajā nometnē ir patiešām daudz talantīgu cilvēku. Daļu es pat negribētu saukt par topošajiem vai tādiem, kas tikai veidojas – manuprāt, viņi jau ir ļoti spēcīgas personības.

Es noteikti ieteikt braukt uz „Aicinājumu” un piedalīties. Kā jau teicu, tur pulcējas ļoti jauni cilvēki, bet katru vārdu par saviem darbiem viņi uztver patiešām nopietni. Ir kāds mans ieteikums: jau savlaicīgi sagatavoties, atbraucot uz semināru. Neviens tevi nežēlos, speciāli neteiks labus vārdus. Recenzijas ir nopietnas, bieži vien pat skarbas. Jāspēj saņemties Tāpat jāprot izšķirt, kas tev vajadzīgs vai nē – jābūt pašam. Zinu, ka aizbraucot no „Aicinājuma”, cilvēki raksta savādāk – ietekme ir tiešām spēcīga. Un tas ir to vērts. Mūsu nākamo darbu labā”.